- このトピックは空です。
-
投稿
-
pyoneSkajoEgmLDT https://www.koscz.com/gongju
Tas sākās pavisam parasti, kā jau viss garlaicīgākais dzīvē mēdz sākties – no lietus un neizgulēta rīta. Bija tāda sīka, drūma oktobra diena, kad gaisma ārā nekādi nevarēja izšķirties, vai viņa ir vai nav, un es sēdēju savā mazajā dzīvoklī Vecrīgā ar sajūtu, ka man ir jāpārvieto kalni, bet spēka pietiek tikai, lai paceltu kafijas krūzi. Toreiz es strādāju par grafisko dizaineri uz pusslodzi, un mans galvenais klients bija aizbraucis atvaļinājumā uz divām nedēļām, atstājot mani dīkstāvē. Es jau trešo dienu sēdēju mājās, mēģinot piespiest sevi uzsākt kādu personīgo projektu, bet realitāte bija tāda, ka es vienkārši skatījos pa logu, kā lietus lāsītes plūst lejup pa stiklu, un domāju par to, cik smieklīgi ir, ka mēs, pieaugušie cilvēki, joprojām ticam, ka kādu dienu mūsu dzīvē notiks kas ārkārtējs.
Manā gadījumā tas ārkārtējais notika tieši tad, kad es biju gatavs padoties un iet gulēt, lai gan pulkstenis rādīja tikai septiņus vakarā. Es atvēru datoru, lai pārbaudītu e-pastu, bet mana pirksta vietā, kas parasti devās uz sociālo tīklu ikonu, notika kaut kas dīvains. Es atceros, ka tajā brīdī man bija ļoti garlaicīgi un es jutos kā robots, kurš dara lietas automātiski. Un tad es pēkšņi atcerējos par vienu vecu draugu, kurš pirms gada bija pārcēlies uz Spāniju un kurš vienmēr stāstīja par saviem vakariem, kad viņš atpūšas pie datora ar kādu izklaidi. Viņš man reiz bija iemetejis saiti, teikdams: “Paskaties, tas ir forši, ja tev ir garlaicīgi.” Toreiz es to nopietni neuztvēru, jo man bija pārāk daudz darba un manas smadzenes bija pārpildītas ar reklāmu baneriem un logo variantiem. Bet šajā drūmajā oktobra vakarā es kaut kā automātiski ierakstīju meklētājā to nosaukumu, ko viņš bija pieminējis, un uzreiz uzgāju vietni, kas izskatījās patīkami un draudzīgi. Tā bija vavada, un tajā brīdī man neienāca prātā nekas cits kā tikai vēlme kaut ko mainīt savā monotonajā vakarā. Es nemeklēju lielo laimestu, es nemeklēju aizraušanos, es vienkārši meklēju kaut ko, kas mani izkustinātu no šīs lipīgās, pelēkās rutīnas.
Es atvēru pirmo spēli, kas parādījās priekšā, un tā bija kaut kāda vecmodīga augļu mašīna ar ķiršiem un citroniem. Sākumā es uz to skatījos ar ironiju – es, pieaugis cilvēks ar mākslas izglītību, spēlēju kaut ko, kas atgādina vecās spēļu zāles pie stacijas. Bet ir kaut kas hipnotisks to riteņu griešanās kustībā, kad tie apstājas un sāk mirgot zaļās, sarkanās un dzeltenās gaismas. Es iemaksāju nelielu summu, tikai tādu, kuru es varēju atļauties zaudēt, jo man nekad nav paticis azarts tā galējā izpausmē. Man vienmēr ir bijusi tāda savāda attieksme – es uztveru spēles kā sarunu ar veiksmi, nevis kā veidu, kā kļūt bagātam. Tā ir kā interesanta grāmata, kuru tu lasi, un tu nezini, kā beigsies nākamā lappuse. Sākumā es zaudēju pāris eiro, un man tas likās pilnīgi normāli, es pat pasmējos par sevi spogulī, sakot: “Nu, lūk, tava vakara izklaide.” Es uztaisīju vēl vienu kafiju, šoreiz stiprāku, un atgriezos pie ekrāna.
Pēc kādām desmit minūtēm notika kaut kas tāds, ko es nevaru izskaidrot ne ar loģiku, ne ar varbūtības teoriju, ko man mācīja universitātē. Es nospiedu griešanas pogu mehāniski, gandrīz nepaskatīdamies, jo tajā brīdī skatījos uz savu telefonu, kur bija atnākusi ziņa no kolēģes. Un tad es dzirdēju to skaņu – neparasti skaļu un ilgstošu, kā zvana skaņu, kas atbalsojās pa visu istabu. Es pacēlu acis un ieraudzīju ekrānā zaļu gaismu un skaitli, kas lika man sažņaugties. Man bija sajūta, ka mans dzīvoklis pēkšņi kļuva mazāks un skaņas apkārt – klusākas. Es sāku skaitīt, cik nūļu ir aiz cipariem, un mana sirds pukstēja kā traka. Tajā brīdī es sapratu, ka esmu laimējis summu, kas bija līdzvērtīga manai trīs mēnešu īrei. Es neatceros, ko es tieši iesaucos, bet zinu, ka mans kaimiņš no augšas uzsita pa radiatoru, jo es laikam biju pārāk skaļš. Es nostāvēju pie datora minūti vai divas, vienkārši skatīdamies uz to skaitli un mēģinot saprast, vai tas nav sapnis. Es pat iekaisu sev vaigā, lai pārliecinātos, ka esmu nomodā.
Tā ir dīvaina sajūta, kad saproti, ka tikai pirms piecām minūtēm tu sēdēji un domāji, kur dabūt naudu jaunajām ziemas kurpēm, un tagad pēkšņi tev ir ne tikai tās kurpes, bet arī iespēja aizbraukt uz kādu nedēļas nogali, ko tu nevari atļauties jau trīs gadus. Es neesmu no tiem cilvēkiem, kuri uzreiz sāk plānot, kā iztērēt naudu, es drīzāk esmu no tiem, kas ilgi staigā apkārt un nesaprot, kā rīkoties. Bet šoreiz es jutu, ka man jāizdara kaut kas īpašs. Es paņēmu savu maku un aizgāju uz veikalu, kas vēl bija vaļā, nopirku labu vīnu un sieru, un nolēmu, ka šis vakars ir manas dzīves pagrieziena punkts. Ne tāpēc, ka es būtu kļuvis bagāts, bet tāpēc, ka es pēkšņi sapratu, cik ļoti es esmu iegrimis savā ikdienas nogurumā un cik maz es ļauju sev priecāties par nejaušībām.
Sēžot pie galda ar vīna glāzi un skatoties uz lietu, kas jau bija pārgājis nelielā miglā virs Vecrīgas jumtiem, es atkal atvēru datoru. Šoreiz es negāju spēlēt ar domu kko uzvarēt, bet gan ar ziņkāri. Es atkal ienācu vavada, bet šoreiz es paskatījos uz to no cita rakursa. Es sāku pētīt spēļu dizainu, vizuālos risinājumus, animācijas – kā mākslinieks, kurš novērtē kāda cita darbu. Man šķita smieklīgi, ka mana profesionālā acs tagad saskata skaistumu tur, kur citi redz tikai nejaušību un risku. Es atklāju, ka man patīk tās spēles, kurās ir stāsti – piemēram, par senām civilizācijām vai kosmiskajiem ceļojumiem. Katrā spēlē ir sīki elementi, kas padara to par nelielu mākslas darbiņu, un tajā vakarā es tos pētīju kā muzejā. Protams, es atkal uzspēlēju, bet šoreiz ar pavisam citu attieksmi – kā cilvēks, kurš nestaigā pa spēļu zāli, bet gan pa galeriju, kurā nejauši var laimēt naudu.
Nākamajās dienās es par to nestāstīju nevienam, jo man likās, ka mana uzvara bija kaut kas personisks, kā noslēpums, ko es glabāju tikai sev. Bet tas mainīja manu ikdienu vairāk, nekā es biju gaidījis. Es pārstāju uztvert savu darbu kā pienākumu un sāku tajā meklēt tos pašus mazos priekus, ko atradu spēlēs. Es sāku pievērst uzmanību krāsām, animācijām, tam, kā cilvēki reaģē uz vizuālo informāciju. Tā mana laimesta summa aizgāja nevis jaunām kurpēm, bet gan kursiem, kurus es jau sen gribēju apmeklēt – par kustīgo grafiku un 3D animāciju. Es nopirku jaunu programmatūru un sāku mācīties. Pēc mēneša es jau biju uztaisījis savu pirmo īsto animēto video, un mans klients, kurš atgriezās no atvaļinājuma, bija tik ļoti sajūsmā, ka piedāvāja man pilnu slodzi.
Es atceros to vakaru, kad es pirmo reizi apsēdos pie jaunās programmatūras un sapratu, ka mana dzīve ir mainījusies nevis tāpēc, ka es laimēju naudu, bet gan tāpēc, ka es pēkšņi ieraudzīju iespēju, ko mana ikdiena man slēpa. Tā nauda no tā vakara vavada bija kā mazs grūdiens, kā gaisma tuneļa galā, kas parādīja, ka esmu pelnījis kaut ko vairāk. Es pats sev pēc tam vairākas reizes jautāju – vai es darītu tāpat, ja nebūtu laimējis? Un es domāju, ka jā, jo manā galvā jau bija iesēta sēkla. Bet fakts paliek fakts – šis laimests man deva ne tikai naudu, bet arī laiku un drosmi. Laiku, jo es varēju atļauties samazināt darba stundas un veltīt laiku mācībām, un drosmi, jo es beidzot noticēju, ka esmu spējīgs uz kaut ko vairāk.
Ir pagājuši jau vairāki mēneši, un, atskatoties uz to oktobra vakaru, es jūtos kā pavisam cits cilvēks. Es joprojām reizēm atveru to pašu vietni, bet tagad tā man ir kā atgādinājums par to brīdi, kad es izlēmu mainīt savu dzīvi. Es to nedaru regulāri, man nav nekādas sistēmas vai stratēģijas, bet dažreiz, kad man ir brīvs brīdis un labs garastāvoklis, es uzmetu aci un atceros to sajūtu, kad zaļā gaisma iedegās un viss apkārt šķita iespējams. Man šķiet, ka svarīgākais ir nevis tas, ko tu laimē, bet gan tas, kā tu to izmanto un kā tas tevi ietekmē. Jo dzīve nav tikai darbs un rēķini, tā ir arī tie mazie brīži, kad tu riskē, kad tu pasmaidi par savu veiksmi un kad tu ļaujies kaut kam jaunam.
Es esmu pateicīgs par to vakaru un par to sajūtu, kas man joprojām ir, kad es dzirdu kādu runājam par nejaušībām. Mēs visi meklējam kaut ko, kas mūs uzmundrinātu, un reizēm atbilde ir tur, kur tu to vismazāk gaidi – piemēram, lietainā oktobra vakarā, kad tu vienkārši nospied pogu, negaidot neko, un saņem daudz vairāk. Un tieši tāpēc es mīlu savu dzīvi un savu stāstu, jo tas pierāda, ka katru dienu mēs varam sākt no jauna, pat ja sākums ir tikai peles klikšķis.
